Dailes teātris

Katram diženam režisoram vajag savu teātri, un šāds sapnis ne tikai trupas, bet arī ēkas formātā bija latviešu teātra dižgaram un Dailes teātra (1920) dibinātājam Eduardam Smiļģim (1886–1966). Tieši viņš esot uzstājis, ka jaunā Dailes teātra ēka būvējama tagadējā Brīvības (toreiz – Ļeņina) ielā 75, un palīdzējis 1959. gadā izsludinātajā konkursā uzvarēt arhitektei, mēbeļu un interjera dizainerei Martai Staņai (1913–1972).

Šī ēka tiek uzskatīta par vērienīgāko 20. gadsimta vidus kultūras būvi, spilgtu padomju modernisma arhitektūras piemēru, un ir iekļauta arī Latvijas kultūras kanonā. Jauno Dailes teātri atklāja 1977. gada 30. oktobrī, ko diemžēl vairs nepiedzīvoja ne arhitekte, ne E. Smiļģis.

Pašlaik Dailes teātris ir lielākais profesionālais repertuārteātris Latvijā ar trim skatuvēm. Kā īpašs spēles laukums tiek izmantotas arī pagraba telpas. Teātra sezonas laikā iespējams ieturēties bufetē iekštelpās, bet vasaras periodā pagalmā savu darbu sāk kafejnīca Epikūra dārzs.

Uzziņai

Eduards Smiļģis bija sava laika pazīstamākais latviešu režisors, kura iestudējumus izrādīja arī ārpus Latvijas. Viņa teātrī izpaudās 20. gadsimta sākuma modernisma strāvojumi, īpaši simbolisms un ekspresionisms, tika izkopta aktieru runa un kustības, liela nozīme pievērsta izrāžu gaismu un muzikālajai partitūrai. Viņa devums ir tik nozīmīgs, ka arī Dailes teātris kā trupa ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Kāda tā laika anekdote vēsta: «Smiļģis var iestudēt visu, pat telefonu grāmatu.»