Saeimas ēka

Savas pastāvēšanas laikā visādām varām izkalpojusies arī ēka, kurā šobrīd darbojas Latvijas Republikas Saeima.

Sākotnēji (1863–1867) tā būvēta Vidzemes bruņniecībai pēc baltvācu arhitekta Roberta Pflūga (1835–1885) un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa (1834–1891) projekta.

Gan celtne, gan telpas veidotas eklektisma stilā. 1920. gadā ēkā darbību uzsāka Satversmes sapulce – pirmais Latvijas vēlētais parlaments (no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim, kad uz pirmo sēdi sanāca un Satversmes sapulces iesākto darbu turpināja Saeima). Līdz ar ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa (1877–1942) veikto valsts apvērsumu 1934. gada maijā parlamenta darbība tika pārtraukta un tajā iekārtojās Valsts prezidenta administratīvie dienesti. 1940. gadā pēc padomju okupācijas režīma nodibināšanas to nodeva Latvijas PSR Augstākās Padomes rīcībā.

Otrā pasaules kara laikā ēkā atradās vācu policijas un SS organizācijas augstākā pārvalde Austrumu zemēs. Šajā laikā tika iznīcināti reprezentācijas telpu interjeri, uz Vāciju aizveda lielāko daļu grāmatu, lietišķās mākslas un gleznu kolekciju, kas bija saglabājušās gan no Vidzemes bruņniecības, gan no pirmās Latvijas Republikas laikiem. Daļa mākslas vērtību zuda pēckara periodā, kad ēkā atkal darbojās Latvijas PSR Augstākā Padome.

1990. gada maijā šajā ēkā tika izšķirts mūsdienu Latvijas liktenis. Jau no 2. maija pie ēkas esot pulcējies liels atbalstītāju pulks, kas aicināja pasludināt Latvijas neatkarību. Balsojums notika 4. maijā. Lai lēmums tiktu pieņemts, bija nepieciešamas 134 balsis no 201. Ar 138 balsīm «par», 0 «pret» (deklarāciju neatbalstošie deputāti balsojumā nepiedalījās) un 1 «atturas» Augstākā Padome to pieņēma, atjaunojot Latvijas Republikas suverenitāti.

 

Avots: saeima.lv